Ugunszīme

Gundegas Repšes agrīnais romāns „Ugunszīme” (1990) joprojām ir nozīmīgs gan rakstnieces daiļradē, gan latviešu modernajā prozā. Romānā stāstīts par laiku, kad ne autore, ne romāna vēstītāja Ērika vēl nebija dzimušas. Romāna vēsturiskais pamats sakņojas latviešu inteliģences pēckara laika dzīves faktos, tā sauktās „franču grupas”  gara aristokrātijas meklējumos un traģiskajos likteņos. Vēstījums pausts 1. personā – Ērikas, Kārļa meitas, skatījumā. Ērika piedzimusi Magdai Kārļa sievas Dagmāras izsūtījuma laikā. Romāna tēlos saskatāmas līdzības ar „franču grupas”  dalībniekiem. Līdzīgi kā šīs grupas dalībniekus izsūta uz Sibīriju, arī romāna varone Dagmāra izcieš izsūtījuma šausmas, tur pirms viņas nonākusi arī Kārļa māte. Laikmets izposta šo cilvēku dzīves – Kārlis pārstāj gleznot, jo viņa darbi netiek atzīti, ārstējas no alkoholisma, Dagmāra pāragri mirst, viņas tulkojumi netiek publicēti.  „Ugunszīmē” nav jāmeklē vēsturiski objektīvā pieredzē sakņoti prototipi, bet to pārveide mākslinieciski nosacītās formās un mitoloģiskos arhetipos, kas cieši saistās ar kolektīvo atmiņu par represijām okupētās Latvijas 20. gs. 40.–50. gadu kultūras vidē. „Ugunszīmes” gredzenveida kompozīcija noslēdzas 1987. gadā, kad, pārlasot pirms trīspadsmit gadiem uzrakstīto, Ērika brīnās par atmiņu paštaisno toni. Ņemot vērā, ka pieraksti tapuši astoņpadsmit gadu vecumā, vēstītājas neiecietība pret  vēsturisko notikumu nenoteiktību ir pašsaprotama jaunības degsme un lieti kalpo lasītāja arvien pieaugošajai interesei. Romāna beigās Ērika strādā jūrmalas ciema bibliotēkā, kur vēl labāk nekā jebkur citur pārliecinās, ka laiks nav arguments, jo arī vērtīgu grāmatu pasaule ir kā mūžīgā uguns – piemiņas vieta, kas nekad neapdziest.


Izdevumā lasāma arī literatūrpētnieces Ievas Dubiņas apcere „Gundegas romānu atmiņa”, kurā analizēts romāns „Ugunszīme”, kā arī sniegts pārskats par citiem rakstnieces romāniem.